Nauda atrisina visu

Mūsdienu formu, kas praktiski visā pasaulē uzveikusi kapitālismu, ar pārliecību var nosaukt par finanšu kapitālismu. Tas, pirmkārt, attiecas uz to lomu, kuru šodienas pasaules uzbūvē spēlē pasaules finanses un tās radītais globālais finanšu tirgus.

Šodien, kā vēl nekad, pasaule dzīvo ar devīzi „nauda atrisina visu” (nu vai gandrīz visu). Gan ekonomikas, gan zinātnes, gan tehnikas progresu, kā arī visus citus cilvēces dzīves svarīgos aspektus uz priekšu virza nauda. Ja nepieciešams realizēt „uzrāvienu” kādā no cilvēces darbības frontēm, vai tās būtu augstās tehnoloģijas vai kino šedevru radīšana, tur tiek novirzīti finanšu resursi. Visas atlikušās panākumu radīšanas komponentes pēc tam rodas kā ar burvju nūjiņas mājienu.

Pie tam, naudai vispār nerūp cilvēces progress un vēl jo vairāk – tā nenodarbojas ar labdarību. Nauda vienkārši pārvietojas tur, kur tā vislabākajā veidā var radīt jaunu naudu.

Šīs pārvietošanās ērtumam jau gadsimtiem ir veidojusies pasaules finanšu sistēma, kura kalpoja par pamatu globālā finanšu tirgus izveidei šodien. Mūsdienu globalizētā finansu pasaule ļauj naudai ātri un bez problēmām pārvietoties uz to zemes lodes punktu, kur pēc tās radusies nepieciešamība un pastāv iespēja tās pieaugumam.

Izveidojusies sistēma bez problēmām ļauj kreditēt kazahu attīstītājus uz īru fermeru depozīta rēķina, tā ļauj vakardienas nabadzīgajam ķīnietim aizdot naudu ASV valdībai vai piesaistīt Krievijas kompānijām kapitālu, izvietojot akcijas Londonā. Šodien praktiski strādā katrs naudas pasaulē radītais cents.

Viennozīmīgi tas ir ērts un efektīvs mehānisms ekonomiskā progresa attīstībai. Tomēr vēlreiz atzīmēšu – šo mehānismu darbina nevis naudas rūpes par cilvēces labklājību, bet naudas vēlme nopelnīt jaunu naudu.

20. gadsimtā (it īpaši tā pēdējās desmitgadēs) lielas naudas masas apjauta, ka radīt jaunu naudu var ne tikai ražojot cilvēcei nepieciešamās preces un pakalpojumus. Finanšu tirgos naudu var vienkārši nopelnīt aktīvu pērc/pārdod operācijās – akcijas, valūtas u.tml. Pie tam, ar šim operācijām var nopelnīt lielu naudu – lielu cenu kustības gadījumā (jāprot tikai tās organizēt).

Organizētā finanšu tirgū mūsdienu tehnoloģijas ļauj radīt peļņu praktiski no „virtuālās telpas”, operējot tikai ar monitorā skrejošiem cipariem. Šis šķietamais peļņas radīšanas vieglums izsauca milzu naudas līdzekļu pieplūdumu pasaules finanšu tirgū iepriekšējās tūkstošgades beigās un esošās tūkstošgades sākumā.

Šodien pasaules finanšu tirgus apgrozījums pārsniedz pasaules ekonomikas no jauna radīto produktu. Praktiski pasaules finanšu tirgus vairs nav tikai palīglīdzeklis ekonomikas bāzes noregulēšanai un tas ir pārvērties patstāvīgā spēcīgā sistēmā.

Spriediet paši, gada apgrozījums valūtas tirgū FOREX 2007.gadā sasniedza $800 triljonus (salīdzinoši 1979.gadā tas bija $1.3 triljoni). Pasaules akciju un obligāciju tirgus 2007.gadā tika vērtēts attiecīgi $60 triljoni līdz $80 triljoni un $80 triljoni līdz $100 triljoni apmērā.

Pie tam šajos skaitļos netiek uzskaitīti tādu instrumentu tirdzniecības apmēri kā „nākotnes darījumi”(fjūčeri) un „opciju darījumi”. Šo instrumentu tirdzniecības apjomi šodien dažās pozīcijās pārsniedz bāzes aktīvu apgrozījumus.

Tai pat laikā 2007.gada radītais vispasaules IKP tiek vērtēs daudz pieticīgāk - $53 triljoni līdz $54 triljoni.

Jau no šiem skaitļiem top skaidrs, kur pēdējos gados pastiprināti virzās brīvais kapitāls. Tomēr šķietamais vieglums peļņas radīšanai finanšu tirgos periodiski pārvēršas par lamatām kapitālam. Krīzes momentos naudas zaudējumi šajos tirgos var sasniegt milzu apmērus. Šodienas krīze šajā aspektā var izrādīties pati lielākā visas pasaules vēstures laikā. Un šoreiz lamatas tik nopietni aizkrita tāpēc, ka, mūsuprāt, kapitāls pārāk agresīvi izmantoja „kredīta plecu” ieejai finanšu tirgos.

Atbalstīties uz sveša pleca ērti, bet bīstami

Hiperaktīva „kredīta pleca” izmantošanas prakse, iegādājoties visus iespējamos aktīvus, kļuvusi par raksturīgu iezīmi tieši mūsdienu finanšu kapitālismā. Sistēma šādu praksi atbalsta, jo tā ļauj novirzīt naudas „pārpalikumu” tur, kur ir tās trūkums un iespēja ģenerēt jaunu naudu.

Pēdējās desmitgadēs „pleca” izmantošana aktīvu iegādei sāka agresīvi izmantot arī organizētu finanšu tirgus dalībnieki. Šo mērķu realizēšanai lieliski noderēja visi iespējamie atvasinātie instrumenti, kuri sākotnēji tika radīti tirgus risku apdrošināšanai. Fjūčeri, opcijas, maržinālie un strukturētie produkti, kuri guvuši plašu pielietojamību pēdējā 20. gadsimta ceturksnī, šobrīd faktiski ļauj iegādāties finanšu aktīvus ar „pleca” palīdzību līdz attiecībai 25 : 1 (pat līdz 100 : 1 eksotiskākajos piedāvājumos).

Ieguvumi no sveša „pleca” izmantošanas aktīvu cenas pieauguma gadījumā ir acīmredzami. Tas ļauj aktīvu īpašniekam iegūt papildus peļņu. Kamēr aktīvu cena aug, mūsu finanšu sistēma jūtas lieliski un uzrāda aktīvu īpašnieku bilancēs labu peļņu. Faktiski mūsu finanšu sistēma ir uzbūvēta tā, ka tā nemitīgi stimulē aktīvu cenu pieaugumu. Uz aktīvu vērtības pieauguma rēķina var saņemt vēl lielākus kredīta resursus un nopirkt jaunus aktīvus, izsaucot cenas pieauguma trupinājumu. Tātad „burbuļa” radīšana mūsdienu finanšu tirgos ir likumsakarīgs mūsu finanšu sistēmas darbības rezultāts.

Bet cenas nevar augt bezgalīgi. Agrāk vai vēlāk iestājās cenu krišanas stadija. Un šādā situācijā mūsu sistēma kļūst ārkārtīgi nestabila, ko mēs arī varam novērot uz esošās krīzes piemēra.

Pie aktīvu cenu krituma, piedāvāto „plecu” īpašnieki (kā likums bankas) sekos līdzi, lai zaudējumi attiektos tikai uz aktīvu īpašnieku personiskajiem līdzekļiem. Pie cenu krituma līdz noteiktam līmenim, „pleca” aizņēmējam pieprasīs „papildināt maržu” – palielināt savu līdzekļu apjomu. Pretējā gadījumā aktīvi tiks pārdoti un visi zaudējumi tiks norakstīti uz aktīvu turētāju. Šāda situācija finanšu valodā tiek saukta par „margin call”.

Tagad iedomājieties ainu mūsdienu pasaulē, kur nospiedošā vairākumā aktīvi iegādāti tieši ar „kredīta pleca” palīdzību. Pārlieku kreditētas valstis, korporācijas un mājsaimniecības. Uz „kredīta sēž”  nekustamā īpašuma, akciju, obligāciju spekulanti un tā tālāk un tamlīdzīgi.

Tādā sistēmā notiekošs cenu kritums konkrētos aktīvu segmentos var „uzkrāt kritisko masu” un pāraugt visas sistēmas vērtības krišanā ar pavadošu bankrotu kārtu.

Tieši tādu stāvoklis šodien izbauda mūsu finanšu sistēma – vispasaules „margin call” stāvoklis.

Sistēmas krīze

Esošā krīzes ir atsegusi virkni nopietnu problēmu mūsdienu finanšu-ekonomikas iekārtā un praktiski tā ir pārvērtusies sistēmas krīzē.

Pirmkārt tas attiecas uz aktīvu cenu veidošanās mehānismu brīvajā tirgū. Cerības, ka brīvais tirgus vislabākajā veidā noteiks „taisnīgu” aktīvu cenu, maigi sakot, nav attaisnojušās. Tā vietā, lai cenas pielīdzinātos fundamentālām attiecībām, mēs redzam katastrofālu  tirgus cenu volatilitāti ar cenu burbuļa periodisku parādīšanos un pārplīšanu. Bet tas rada nopietnus draudus pasaules ekonomikas un sociālās stabilitātes attīstībai. Vēl jo vairāk, esošā krīze ir norādījusi, ka sistēmai ir vājš aizsardzības mehānisms, kas savukārt var novest pie pilnīga sistēmas sabrukuma. Ja nākamais nestabilitātes uzliesmojums būs spēcīgāks par esošo (Amerikāņu „subprime”), vai tas vienlaicīgi skars vairākus pasaules finanšu tirgus segmentus, sistēma var ieslīgt haosā.

Jāatzīmē, ka esošā krīze beidzot ir atvērusi acis pasaules elitei par mūsdienu finanšu-ekonomiskā modeļa  problēmu nopietnību. Praktiski visi politiķi ir aicinājuši nekavējoties ieviest finanšu tirgus regulāciju, lai novērstu tos graujošos efektus, kas ekonomikā pieļauj nekontrolētu cenu kustību. Tālāk par visiem ir gājis Francijas prezidents Sarkozī, kurš ir aicinājis pārskatīt  visu esošo ekonomisko sistēmu un pakāpeniski pāriet uz „regulējamu kapitālismu”. Tomēr, pēc visa spriežot, pasaules elitei pagaidām nav skaidra vīzija par to, kā iziet no radušās situācijas un kā „pārbūvēt” pasaules finanšu arhitektūru.

No mana redzes viedokļa, pirmkārt, vajadzētu ierobežot spekulatīvo darījumu iespēju finanšu tirgos. Vai citiem vārdiem sakot, ierobežot iespēju ieiet tirgū ar „kredītu pleca” palīdzību. Tomēr saprast kā to varētu realizēt praksē ir tik tiešām sarežģīti.

Ir vēl viena mūsdienu pasaules finašu-ekonomikas moduļa problēma, kura izgaismojusies esošās krīzes ietekmē. Šodien pasaulē praktiski nav drošas vispasaules naudas, kura varētu kalpot par mērauklu vērtības noteikšanai jau esošajam un no jauna radītam produktam. Saprotams, ka zelta standarta atcelšana bija likumsakarīga. Naudas pieaugumam jābūt proporcionālam ekonomikas pieaugumam un diezin vai pastāv „dabisks” produkts ar tādām īpašībām. Tādēļ naudas emisija pagaidām šķiet labākā forma tās radīšanai. Bet esošā situācija, kad viena vai vairākas valstis emitē rezerves pasaules naudu, nerēķinoties ar citu valstu interesēm, nav taisnīga un ir bīstama pasaules finanšu stabilitātei.

Iespējams, ir pienācis laiks izveidot vispasaules naudu ar vispasaules emisijas centru. Šī nauda, piemēram, varētu tikt veidota uz vadoši nacionālo valūtu bāzes, līdzīgi kā eiro. Protams, problēma ir ne tikai jautājumā par šāda centra tehnisku izveidošanu, bet arī „taisnīga” valūtas kursa noteikšanā pret šīs valūtas sastāvā iekļaujamajām valūtām. Valūtas maiņa pēc esošā tirgus kursa nevar tikt uzskatīta par taisnīgu un var izsaukt atsevišķu valstu iebildumus. Savukārt maiņa pēc „grāmatvedības kursa”, kas tiek atspoguļots konkrēto valstu aktīvos, nav iespējama, jo trūkst vienotas metodikas tā uzskaitē.