Februāra un marta mēnešos Amerikas politiskās un monetārās valdības ir pieņēmušas virkni bezprecedenta (pēc piešķirto līdzekļu apjoma) programmu, lai atbalstītu savārgušo ekonomiku un cīnītos ar finanšu krīzi. Februārī apstiprinātais ASV prezidenta Obamas plāns par 800 miljardiem USD jau martā tika papildināts ar finanšu ministra Geitnera plānu, kura apjoms var sasniegt 100 miljardus USD. Lai arī nauda otrā plāna realizācijai tiks ņemta no iepriekšējās administrācijas pieņemtā Polsona plāna, izdevumi būs uz šī gada budžeta rēķina. Ņemot vērā vēl virkni Obamas administrācijas sagatavotās programmas, ASV valsts 2009. gada budžeta deficīts var sasniegt astronomisku summu - no 1,7 triljoniem USD līdz 2 triljoniem USD.
Tas nozīmē, ka Amerikas valsts parāds, kurš jau šobrīd ir 11 triljoni USD (75% no IKP), pieaugs līdz 13 triljoniem USD (90% no IKP). Kādas problēmas rodas valstīm ar šādu parāda līmeni mums labi ilustrēja aizvadītais 2008. gads. Tikai parādu procentu maksājumos vien no valsts budžeta aizplūda 450 miljardi USD! Šāda summa ir ekvivalenta Krievijas Centrālās bankas rīcībā esošajām valūtas zelta rezervēm!
Tomēr atgriezīsimies pie Amerikas vadības pieņemtajiem šodienas soļiem. Augstāk aprakstītā Amerikas valdības rīcība jau sen bija deklarēta un plaši apspriesta visas pasaules sabiedrībā. Bet Centrālās bankas rīcība martā visiem kļuva par milzu pārsteigumu. Savā 17. – 18. marta sēdē FRS pieņēma lēmumu tuvāko 6 mēnešu laikā izmest Amerikas parādu tirgū 1,25 triljonus USD. No tiem 300 miljardi USD tiks novirzīti ilgtermiņa valsts parādzīmju iegādei (8% no to esošā apjoma). Pārējie līdzekļi paredzēti hipotekāro obligāciju tirgus atbalstam. Turklāt martā Centrālā banka apstiprināja vēl vienu patērētāju kredītu un maksājumu karšu tirgus stimulēšanas plānu ar vērtību 1 triljona USD apmērā. Tas nozīmē, ka papīra un zaļās krāsas ražotāji var rēķināties ar lielu pasūtījumu vēl 2 triljonu USD drukāšanai.
Šo plānu realizācijas rezultātā FRS bilance uzleks no esošiem 2 triljoniem USD līdz 4 triljoniem USD (lai arī vēl 2008. gada augustā tā bija tikai 900 miljardi USD). Spriežot pēc visa, šie cipari vēl nav galējie. FRS publiskotajos plānos, valsts parādzīmju iegādes summa veido tikai 300 miljardus USD un ir paredzēta „valsts parādzīmju likmju noturēšanai zemā līmenī”. Bet kurš pirks valsts parādzīmes, lai segtu atlikušo valsts budžeta deficītu 1,5 triljoni USD apmērā? Acīmredzot cerības tiek liktas uz brīvo tirgu, tai skaitā arī uz ārzemju investoriem. Bet ja nu viņi negribēs pirkt emitenta, kura parāds pret IKP ir 90%, vērtspapīrus ar ienesīgumu 3% apmērā un, galvenais, tādā valūtā, kuras apjoms apgrozījumā ir neskaidrs?
Tad nāksies vai nu nozīmīgi pacelt valsts parādzīmju ienesīgumu, kas uzliks papildu slogu budžetam, vai … atkal ieslēgt vēl neatdzisušo drukas iekārtu.
Protams, ASV vadības pieņemtās darbības, lai izvestu Amerikas ekonomiku un finanšu sistēmu no spēcīgās krīzes, var tikai apsveikt. Ja vien nebūtu viens maziņš „bet”. Dolārs joprojām ir pamata pasaules rezerves valūta. Iespaidīgi dolāru apjomi un dolāru aktīvi atrodas visas pasaules sabiedrības rokās. Drukājot naudu, lai uzturētu savu ekonomiku, Amerikas valdības nekādā veidā neņem vērā dolāru turētāju intereses ārpus Amerikas robežām. Un šīs intereses, viennozīmīgi, ir tādas, lai dolāru emisija nepalielinātos. Dolāru masas palielināšana, kā jau jebkura aktīvu papildus emisija, padara līdzšinējo aktīvu turētāju daļu nevērtīgāku.
Situācija ar dolāru drukāšanu arvien vairāk sāk atgādināt absurda situāciju. Iedomājieties tādu fantastisku ainu. Zelts vēl joprojām ir pasaules nauda, pie tam vienas valsts īpašumā ir „filozofu akmeņa” noslēpums, kurš ļauj iegūt zeltu ne tikai no tāda materiāla kā svins, bet pat no vienkārša papīra!
Šķiet, ka tāda situācija nevar ilgi saglabāties. Ja pieminētā valsts sāks „ļaunprātīgi izmantot” savu „know how”, pārējā pasaule vienkārši atteiksies no zelta kā pasaules valūtas. Tomēr, vēl detalizētāk izskatot šo situāciju, aina izrādīsies sarežģītāka. Jo laika gaitā visas pasaules valstis būs iekrājušas lielas zelta rezerves (apmaiņā pret saražotajām precēm) un tās nevēlēsies stundas laikā zaudēt šo bagātību. Protams, var censties ieviest jaunu naudu tā, lai varētu apmainīt zeltu pret šo valūtu kaut kādās noteiktās proporcijās. Bet arī tad pastāv risks, ka apmaiņas laikā šī „bezsirdsapziņas” valsts nodrukās tik daudz zelta, ka vēlreiz atstās muļķos visas pārējās valstis (pat nedrukājot jaunu zeltu šī valsts iegūs no saviem krājumiem vairāk, nekā citas valstis).
Divos vārdos šī arī ir tā dilemma, ar kuru šodien saskaras pasaules sabiedrība, kuras vairāki līderi aicina ieviest jaunu pasaules rezerves valūtu. Kamēr viņi tikai uzsauc dedzīgas runas, Amerika var mierīgi turpināt audzēt dolāru masu. Visa pārējā pasaule, kura kļuvusi par dolāru ķīlnieci, diezin vai pieņems soļus, lai padarītu „mūsu kopējo” naudu nevērtīgāku.