Eiropas Komisijas kārtējais piešķirtais aizdevums (1,2 miljardi EUR), un vēl jo vairāk tā pavadošais ievērojamais valsts budžeta samazinājums no jauna uzjundīja veco diskusiju - vajadzēja vai nevajadzēja mūsu valstij vērsties pēc ārvalstu palīdzības. Un ja vajadzēja, vai uz tādiem nosacījumiem?

Par šo tēmu arī vēlos padalīties ar savām domām.

Lai arī cik tas nebūtu dīvaini, bija alternatīva esošai ārvalstu palīdzības lūgšanai – tā bija iekšējā valsts parāda palielināšana. Un šādā gadījumā nebūtu vajadzības ar kādu (lai kas tas arī nebūtu) saskaņot izdevumu līmeņa samazinājumu. Lai gan, ņemot vērā iedzīvotāju un biznesa uzticības līmeni mūsu valstij, diezin vai atrastos pietiekami daudz interesentu, kas vēlētos uzņemties šādus pienākumus. Un tad to būtu bijis jādara centrālai bankai. Citiem vārdiem sakot, būtu jānodrukā kaudzi ar jauniem latiem, ķīlā liekot valsts saistības. Un tas jau ir taisns ceļš uz apgrozībā esošo latu un centrālās bankas rezervju apjoma attiecības pārkāpšanu un tai sekojoša, neizbēgama lata devalvācija. Lai arī ko mēs būtu dzirdējuši par devalvāciju, tieši centrālās bankas rezervju apjoma attiecība pret naudas masas apjomu M0 un M1 (uz 05.2009 tā bija 3.970 miljardi pret 1.660 miljardi un 3.030 miljardi latu) neļauj spekulantiem sagraut mūsu valūtu. Pie tam, ieslēdzot drukas mašīnu devalvācijas process varētu kļūt nevadāms un novest pie hiperinflācijas, kas būtu līdzīga pagājušā gadsimta 90-tajiem gadiem. Un tas, bez šaubām, atstātu graujošāku efektu uz iedzīvotājiem nekā šobrīd veiktie sociālie samazinājumi. Tādējādi lēmumu vērsties pie ārvalstu kreditoriem var nosaukt par pareizu valdības soli (diemžēl, raksta formāts neļauj apspriest cik katastrofāli nepareizi valdības soļi noveduši pie šī pareizā soļa).

Tomēr atbilde uz jautājumu no kā un uz kādiem nosacījumiem vajadzēja ņemt ārvalstu palīdzību neizskatās tik viennozīmīga. Protams SVF ir tieši tā starptautiskā organizācija, kuras uzdevums ir sniegt šāda veida palīdzību. Bet visiem ir labi zināmi arī dzelžainie nosacījumi un kritēriji, kurus izmanto SVF kredītu piešķiršanai. Pie tam vienveidīgā pieeja dažādām valstīm, neņemot vērā situāciju daudzveidību, rada šaubas par šīs organizācijas nevainojamību. Kas attiecas uz Latviju, tad atrašanās spēcīgās Eiropas Savienības iekšienē un salīdzinoši nelielais prasību apjoms varēja ļaut iztikt bez SVF palīdzības.

Ir vēl viens jautājums, kurš man nedod miera visu šo laiku. Kāpēc mēs nevērsāmies pēc palīdzības pie mūsu „paša lielākā” drauga, kuru esam atbalstījuši arī pat ļoti divdomīgās situācijās. Jo tam, kurš visai pasaulei ir parādā vairāk kā 10 triljonus USD un procentu maksājumos 2008. gadā vien iztērējis 450 miljardus USD, summa 5 – 10 miljardi USD apmērā vispār izskatās smieklīga. Atbildi – nepadomājām – es atmetu (lai gan, ņemot vērā mūsu valdību, 100% pārliecības par to nav). Visdrīzāk šeit nostrādāja politkorektums – nav labi prasīt aizdevumu tāliem radiniekiem vispirms nepaprasot tuvākajiem (nākotnē, ja viss ies vēl sliktāk, šī iespēja vēl paliek!).

Tāpat arī Eiropas Savienībai tā ir neliela summa. Un viena no pamata idejām šādas savienības izveidošanai – palīdzēt vājākajām Eiropas valstīm uz spēcīgāko valstu rēķina. Šādā rakursā daļa palīdzības mums varēja būt piedāvāta pat bez atlīdzības. Pieļauju, ka arī tagad iespējama daļējas aizdevuma summas norakstīšana no Eiropas Savienības puses ir iespējama. Mēs jau esam saņēmuši bezmaksas palīdzību no šīs struktūras kā līdzfinansējumu biznesa projektiem. Loģiski būtu sniegt palīdzību pēc tāda paša principa arī visai Latvijas ekonomikai, kura šobrīd nonākusi grūtā situācijā.

Kas attiecas uz SVF, tad starp aizdevuma darījuma daudzajiem mīnusiem es tomēr redzu arī vienu lielu plusu. Tieši šī institūcija faktiski piespieda mūsu valdību nodarboties ar birokrātiskā aparāta samazinājumu. Baidos, ka Eiropas Savienības birokrāti nebūtu bijuši tik „cietsirdīgi” pret saviem Latvijas kolēģiem.