Par cenu prognozēšanu brīvajos tirgos

Cenu kustību prognozēšana mūsdienu brīvajos tirgos ir ļoti sarežģīts uzdevums. Globālie brīvie tirgi, kuri ir izvērsušies kolosālā plašumā, tādi kā eiro/dolārs (miljoni operatoru un apgrozījums ap $1 trlj. dienā) šodien ir pārvērtušies par ļoti lielām un ļoti sarežģītām stohastiskām sistēmām. Šo sistēmu sarežģītību lielā mērā nosaka to duālais raksturs, līdz ar to, ka katrs tirgus operators vienlaicīgi ir gan sistēmas objekts, gan subjekts. Šādi tirgi šodien funkcionē saskaņā ar saviem specifiskiem likumiem un vairs nav tik cieši piesaistīti ekonomiskās bāzes stāvoklim.

Tieši tādēļ pēdējos gados mēs vērojam tik ievērojamas cenu kustības, kas nebalstās uz fundamentāliem faktoriem. Tajā skaitā arī dolārs-eiro tirgū, kur dolāra cena no 2001.g. līdz 2008.g. pieauga dubultā (sk. 1. grafiku). Vai, piemēram, naftas tirgus, kurā 2005.g-2008.g. cena bija pieaugusi no 40 USD līdz 140 USD, un tad 5 mēnešu laikā nokrita līdz 35 USD (sk. 2. grafiku). Visi mēģinājumi izskaidrot šīs kustības ar fundamentāliem faktoriem noteikti neiztur kritiku.

Un neapšaubāmi mūsdienu globālie tirgi ir pašorganizējamas sistēmas. To uzvedība modificējas kopā ar ārējo faktoru izmaiņu ietekmi.

Tieši tādēļ turpmākas cenu kustības noteikšanas uzdevums brīvajā tirgū nav formalizējams. Tas ir, nepastāv formālas metodes (algoritmi), kas ļautu vienmēr pareizi prognozēt cenu kustības virzienu. Ja arī kāda formāla metode sāk darboties, tirgus izmaiņas novedīs pie tā, ka tā pārstās darboties. Un ilgstošu pozitīvu darbošanās tirgū efektu var rādīt tikai neformālas metodes. Metodes, kuras balstās uz tirgus dalībnieka pieredzi un intuīciju, kas ļauj tiem mainīt savas pieejas līdz ar izmaiņām tirgū. Bet, kā liecināja esošas krīzes rezultāti, joprojām ir ļoti maz tādu tirgus dalībnieku, kas spēj ātri mainīt savas stratēģijas, sekojot tirgum.

Uz kurieni virzas eirodolāra svārsts?

Augstākminētais nenozīmē, ka mēģināt prognozēt cenu kustības mūsdienu finanšu tirgū ir bezjēdzīgi. Tirgū pastāv noteiktas stabilas likumsakarības (īpaši garajos periodos) un uz tām var balstīties. Viena no tām likumsakarībām – cenu kustības trendu raksturs. Uz tādām likumsakarībām balstās arī manis 2001. gadā piedāvātais svārsta modelis cenu kustību brīvajos valūtu tirgos. Saskaņā ar šo modeļi, brīvo valūtu konvertācijas cenas svārstās ap to „taisnīgo” vērtību, pieauguma un krituma cikliem sekojot cits citam. Bet cenu vairāku gadu vidēja vērtība ir tieši šīs taisnīgas cenas „tirgus novērtējums”. Tagad dolārs-eiro tirgū šī vidēja vērtība ir ap 1,15 EUR/USD – 1,16 EUR/USD.  

Kāpēc gan esošās cenas ir tik tālu no savas taisnīgās vērtības? Atbilde uz šo jautājumu slēpjas mūsdienu brīvo tirgu funkcionēšanas specifikā. Šodien globālajos tirgos esošā spekulatīvā kapitāla milzīga masa spēj bīdīt cenas ļoti tālu. Taču svārsta modeļa galvenā tēze ir tā, ka aizejot kādā malā no „fundamenta”, valūtas pāra cena vienmēr organizē pretējo kustību. Protams, ja pa šo laiku valūtu fundamentāla attiecība nebūs pamatīgi mainījusies.

No šī modeļa viedokļa, eiro pieaugums 2001.g.–2008.g. no 0,84 EUR/USD līdz 1,6 EUR/USD gan pēc laika, gan pēc kustības stipruma atbilst pabeigtam ciklam. Un ar lielu varbūtību var pieļaut, ka 2008. gada jūlija maksimums ir kļuvis par ilggadēja trenda pagrieziena punktu. Kas attiecas uz pēdējo dolāra vājināšanas vilni 2009. gada martā–septembrī (no 1,25 EUR/USD līdz 1,48 EUR/USD), to var uzskatīt par dabisku korekciju dolāra pieaugumam 2008. gada jūlijā–oktobrī (no 1,6 EUR/USD  līdz 1,25 EUR/USD).

Protams, paliek jautājums par dolāra un eiro reālas fundamentālās attiecības stāvokli. Tai skaitā par tās iespējamām būtiskām izmaiņām esošas pasaules finanšu krīzes ietekmē.

Krīzes korekcijas

Krīze tiešam izdarīja lielu triecienu uz dolāra ekonomisko bāzi – Amerikas ekonomiku. Amerikas finanšu kompāniju zaudējumi vien ir triljonu dolāru lieli un tie izpaužas kā slavenāko zīmolu bankroti. Tā no $1,6 trlj. lieliem pasaules finanšu sektora tiešās norakstīšanas apjomiem krīzes dēļ, $1,075 trlj. ir tieši Amerikas uzņēmumiem un tikai $480 mljrd. – Eiropas uzņēmumiem (Bloomberg dati). Bet Lehman Brothers un General Motors bankrotēšanas amerikāņiem ir gandrīz nacionāla traģēdija. Neskatoties uz Eiropas mazākiem zaudējumiem, ekonomikas kopēja lejupslīde 2008. gadā un 2009. gada pirmajā pusē Eiropā ir salīdzināma ar Amerikas lejupslīdi. Līdz ar to eiro ekonomiskai bāzei bija ne mazāk spēcīgs trieciens.

Tiesa, ir vēl viens „slidens” moments. Dolāra emisija. Lai glābtu savu finanšu sistēmu, kas 2008. gadā nonāca uz pilnīga sabrukuma sliekšņa, FRS ir piepildījusi starpbanku tirgu ar dolāriem. Rezultātā Amerikas CB bilance (faktiski, dolāra naudas bāze) no 2008. gada augusta līdz decembrim pieauga no $900 mljrd. līdz $2,2 trlj. Ja šī nauda būtu nonākusi banku sistēmā pirms krīzes, tas izraisītu hiperinflāciju. Taču šī nauda joprojām netiek izmantota kreditēšanai un pārsvarā paliek komercbanku kontos FRS. Un tagad FRS ir jauns problemātisks uzdevums – spēt sterilizēt šo masu atpakaļ, izejot no krīzes. Ja šo problēmu neizdosies atrisināt, dolāra fundamentālas īpašības tiešam būtiski pasliktināsies.

Tomēr arī ECB nav nekāds „eņģelis” un šajā ziņā tai ir līdzīgas problēmas. Eiro naudas masas apjoms kopš tā ieviešanas bija audzis ļoti ātri. Un kaut arī nebija tāds pieaugums 2008. gadā, gada beigās ECB bilance sastādīja jau €1,85 trlj. (jeb $2,6 trlj.). Tiesa, atšķirībā no FRS, ECB un 16 Eirozonas valstu centrālām bankām ir ievērojamas zelta un valūtas rezerves – ap $500 mljrd. Bet pat „notīrīta” bilance sastādīs ap $2,1 trlj., ko var salīdzināt ar FRS bilanci. Turklāt, Eirozonas IKP apjoms vēl joprojām ir par 5%-10% mazāks par Amerikas IKP (visas Eiropas Savienības IKP jau pārsniedz Amerikas IKP).

Tādējādi, nav pietiekamu pamatojumu teikt, ka krīzes laikā fundamentāla situācija ir būtiski pasliktinājusies tikai dolāram.

Cits jautājums ir tas, ka valūtu cenu šobrīd nosaka nevis fundamentālas attiecības, bet tirgus procesi. Un šeit ir ļoti svarīga tirgus dalībnieku psiholoģija. Bet ņemot vērā pēdējā laikā vēroto informatīvo uzbrukumu dolāram, patiešam aizvien vairāk iespējams kļūst scenārijs, ka tirgi paniski atbrīvosies no dolāriem.

Bet mūsuprāt, šāda scenārija varbūtība joprojām ir krietni mazāka par variantu, ka dolāra pieauguma cikls turpināsies.

Par vienu no pazīmēm tam, ka tuvojas dolāram „katastrofāls” scenārijs, mūsuprāt, kļūs tas, ka tirgi zaudēs uzticību Amerikas valsts obligācijām un attiecīgi krasi kritīs to cena.

Taču pagaidām Amerikas valsts parādu tirgū nav vērojamas pat mazākas pazīmes tādam lietu pagriezienam.

Attiecīgi, mūsu pamata scenārijs – dolārs ir iegājis jaunajā ilggadēja pieauguma pret eiro ciklā un 2–3 gadu laikā pāra cena var arī sasniegt paritātes līmeni (1 eiro par 1 dolāru).

Source Reuters

Zīm. 1. Eiro/dolārs cenu kustības grafiks (aproksimācija kopš 1993. gada).

Source Reuters

Zīm. 2. Brent naftas cenas kustības grafiks.