Neraugoties uz parādu krīzi Eirozonā un strīdiem par Eiropas vienotās valūtas likteni, Latvijai iestāšanās šajā monetārā savienībā joprojām ir pievilcīga. To paveicot, valsts paaugstinās savas ekonomikas stabilitāti un pievilcību ārvalstu investoru acīs — faktiski uz daudz spēcīgāku valūtas alianses dalībnieku rēķina.
Esošā Grieķijas parādu krīze un virkne citu Eirozonas „atkritēju” ir devuši eirointegrācijas pretiniekiem daudz trumpju. Patiešām, neskatoties uz garo un grūto ceļu Eiropas struktūru veidošanā, šobrīd īpaši redzamas nopietnas pārrēķināšanās, kas pieļautas šajā procesā.
Galvenā šīs integrācijas ideja, protams, bija politiska — nepieļaut iespēju rasties jauniem starpnacionāliem konfliktiem Eiropā. Bet ne mazāk nozīmīgs aspekts šo struktūru veidošanā bija uzdevums izveidot pasaulē jaunu ekonomisko centru. Tam bija jākļūst par pašu nopietnāko konkurentu jau esošajām superekonomikām — ASV, Japānai un Padomju Savienībai.
Par vienu no šīs konkurences instrumentiem bija jākļūst arī vienotai Eiropas valūtai, kurai vajadzēja nostumt no pjedestāla ASV dolāru kā vienīgo pasaules naudu. Vajadzēja paveikt to, ko vairākas desmitgades neizdevās paveikt ne Vācijas markai, ne Japānas jenai un arī ne Anglijas mārciņai. Lai arī eiro savu vēsturi iesāka ar kritumu pret dolāru, jaunās tūkstošgades sākumā tas sāka uzrādīt pārliecinošu pieaugumu pret ASV valūtu. Daudzas vadošās pasaules centrālās bankas un arī iedzīvotāji sāka palielināt savu iekrājumu eiro daļu.
Toreiz eirointegrācijas piekritēji steidzās ierakstīt parastās valūtu kursu svārstības savu veiksmīgo darbu sarakstā. Aizmirstot, ka eirovalūtas pamats – Eirozonas ekonomika, visu šo laiku uzrādīja krietni mazāku pieaugumu kā ASV ekonomika. Vēl vairāk — vienota Eirozonas ekonomika patiesībā tā arī neizveidojās.
Līdz pat šim brīdim tā sevī iekļauj daudzas, lai arī satuvinātas, tomēr joprojām ārkārtīgi daudzveidīgas atsevišķu valstu ekonomikas ar vienu valūtu. Netika paredzēts ne vienots šo ekonomiku attīstības plāns, ne to „harmonizācijas” mehānisms. Netika pat paredzēti ekstremālas palīdzības mehānismi sistēmas iekšienē, kas izrādījās tik nepieciešami ātrai Grieķijas krīzes atrisināšanai.
Svārstīšanās un strīdu rezultātā, ko pavadīja arī lēmumi par atbalstu Atēnām, cieta ne tikai Eiropas Savienības un Eirozonas imidžs, bet attiecīgi palielinājās arī izmaksas. Tas lika investoriem sākt šaubīties par pašas valūtas drošumu un dažu monetārās alianses valstu parādsaistībām.
Rezultātā Grieķijas un citu iespējami problemātisko valūtas savienības valstu atbalstīšanai nācās veidot pasaules vēsturē lielāko fondu 750 miljardu eiro apmērā. Ja šāds palīdzības apjoms būtu norunāts iepriekš, tad krīzi būtu bijis iespējams apslāpēt jau tās pirmsākumos un izdevumi būtu krietni mazāki.
Ne mazāk iespaidīgi bija arī eirointegrācijas idejas „morālie” zaudējumi. Eirozona vairs neliekas „debessmanna” valstīm, kuras vēlējās tajā iestāties. Vairāki Eirozonas pretendenti, ieskaitot Čehiju un Poliju, jau paziņojušas par nepieciešamību „daudz dziļāk” izstrādāt šo ideju. Analoģiska reakcija bija arī no Eirozonā sen gaidītām spēcīgajām Eiropas Savienības valstīm - Anglijas un Zviedrijas.
Kā jau ierasts, pesimisti (tai skaitā virkne cienījamu pasaules ekspertu, lai gan tomēr vairums no tiem — amerikāņu) steidzās sludināt drīzu Eirozonas izjukšanu. No mūsu viedokļa, Eirozonā izveidojusies situācija tik tiešām ir sarežģīta, bet ne kritiska tās pastāvēšanai. Tas viennozīmīgi ir izaicinājums Eiropas vadībai, kas norāda uz vitālu nepieciešamību radīt jaunus mehānismus nacionālo ekonomiku satuvināšanai. Uzdevums grūts, bet izpildāms.
Pirmais darbs — vienota valūta — jau sen paveikts. Cerība uz to, ka visu pārējo paveiks brīvais tirgus, neattaisnojās vai arī tas prasa tik ievērojamu laiku, kura mūsu rīcībā nav. Situācija rāda, ka nepieciešams ātrāk izveidot kopējus noteikumus nacionālo ekonomiku funkcionēšanai ar pakāpenisku centralizācijas mehānisma pieaugumu. Līdz pat vienotas ekonomiskās valdības izveidei, kuras ieviešanu nesen piedāvāja Eiropas Savienības prezidents Hermans Van Rompejs. Ja tas netiks darīts, daudz spēcīgākas krīzes nākotnē patiešām var novest pie šīs sistēmas sabrukuma.
Tomēr uz jautājumu, vai, piemēram, Latvijai ir jātiecas uz sistēmu ar tik miglainām perspektīvām, atbilde būs viennozīmīga — ir jātiecas. Gan Eiropas Savienībai, gan Eirozonai ir skaidri izteikts dotāciju raksturs no spēcīgāko ekonomiku puses un vājākajām ekonomikām būtu grēks to neizmantot. Pēc mūsu valsts uzņemšanas monetārajā savienībā (protams, ja tas notiks), mūsu ekonomika balstīsies uz vienu no vadošajām pasaules valūtām. Tas nozīmē, ka ievērojami pieaugs valsts pievilcība ārvalstu investoru acīs. Ievērojami vienkāršosies dzīve mūsu eksportētājiem un beidzot pazudīs Damokla zobens virs iedzīvotāju iekrājumiem nacionālās valūtas straujas devalvācijas gadījumā. Ieguvumu sarakstu, kurš sagaida Latvija pārejot uz Eiropas valūtu, varētu turpināt vēl. Turklāt visas minētās priekšrocības radīsies uzreiz, pateicoties tam, ka Eirozonā atrodas arī tādas spēcīgas ekonomikas kā Vācija un Francija.
Vēl pāris vārdu par eiro/dolāra kursa likteni. Valūtu spekulanti nekautrējās izmantot izveidojušos situāciju, lai nopelnītu uz eiro „sabrukšanas” rēķina (sk. zīmējumu). Tomēr prognozes par iespējamu eiro krahu ir krietni pārspīlētas. Pēdējā laikā novērojamais vienotās valūtas iespaidīgais kritums pret dolāru tomēr neiziet no tirgus „normālu” kustību rāmja. Tādas spēcīgas kustības bijušas arī agrāk un būs arī nākotnē. Ja tirgus patiešām būtu pārstājis ticēt eiro drošībai, tas maksātu vienu dolāru jau „vakar”. Vērīgi izpētot fundamentālās amerikāņu dolāra īpašības, viegli pamanīt, ka tās nav ne ar ko labākas. Vienkārši mūsu valūtas sistēmā pagaidām nav alternatīvas periodiskiem šo valūtu savstarpējiem kāpumiem un kritumiem. Tuvākajos mēnešos pilnībā iespējama spēcīga korekcijas viļņa veidošanās, pieaugot eiro.
Bet pamata ilgstošā tendence šajā tirgū, saskaņā ar mūsu prognozi, ir dolāra vērtības pieauguma trends. Attiecīgi mēs savā prognozē par paritātes sasniegšanu (1 EUR = 1 USD) tikai nedaudz pabīdījām termiņu. Paredzam, ka paritātes līmenis tiks sasniegts ne ātrāk kā 2011. gada ceturtajā kvartālā.
Zīm.1 Eiro cenas pret dolāru attiecības dinamika.