Reitingu aģentūru bezspēcība, sākoties pasaules finanšu krīzei un „neskaidra” rīcība parādu krīzes laikā Grieķijā, visai asi nostādīja jautājumu par reitingu piešķiršanas sistēmas drošību.

Atgādināsim, ka 2007. g.–2009. g. pasaules finanšu krīze, kas gandrīz sagrāva visu pasaules finanšu sistēmu, sākās ar zemas kvalitātes hipotēkas krīzi Amerikā. Turklāt, attiecīgie hipotekārie parādi iepriekš bija nokonvertēti hipotekārajās obligācijās, kam vadošās reitingu aģentūras Standard&Poor’s, Moody's un Fitch piešķīra augstus reitingus. Pateicoties labiem reitingiem, šie vērtspapīri tika veiksmīgi pārdoti un lielos daudzumos (saskaņā ar reitingiem!) nonāca vadošo banku aktīvos. Pēc Amerikas nekustamā īpašuma cenu burbuļa pārsprāgšanas, šo vērtspapīru cenu kritums radīja būtiskus zaudējumus bankām. Tas izraisīja vērienīgu likviditātes krīzi pasaules banku sistēmā. Daudzas bankas, tai skaitā tik spēcīgas kā Lehman Brothers, nespēja tikt galā ar šīm problēmām. Rezultātā pasaules finanšu sistēma nonāca neapskaužamā stāvoklī, izraisot vispasaules cenu kritumu finanšu tirgos un desmitiem triljonu dolāru lielus zaudējumus.

Kad pēc krīzes beigām sākās vainīgo meklēšana, bez uzmanības nepalika arī reitingu aģentūras un to loma. Viedokļi par to atbildības mēru, protams, bija atšķirīgi. Līdz pat radikālam viedoklim, ko izteica ASV Kongresa uzraudzības un valdības reformu komitejas vadītājs Henry Waxman: „ASV vadošo kredītreitingu aģentūru darbība kļuva par vienu no galvenajiem finanšu krīzes iemesliem”.

Daļēji savu vainu atzina arī pašas aģentūras. Kā liecināja kompānijas Standard & Poor’s dokumenti, kas tika iesniegti izskatīšanai kongresmeņiem, aģentūras vadība zināja, ka bija maz pamatojumu piešķirt augstāko reitingu tūkstošiem hipotekāro vērtspapīru, un tomēr aģentūra tos apstiprināja ar savu autoritāti.

Divi bijušie Moody's augstākā līmeņa vadītāji arī atzina, ka aģentūra ir daļēji vainīga finanšu krīzē, jo konkurence lika viņu darbiniekiem vērtēt peļņu augstāk par reputāciju. Mark Froeba, bijušais vienas no Moody's vienībām viceprezidents, atzinās, ka hipotēkas uzplaukuma laikā kompānijas analītiķi „visvairāk baidījās no tā, ka Moody's zaudēs tirgus daļu un samazināsies ienākumi”.

Ne visai skaidra bija arī šo reitingu kompāniju nostāja un loma Grieķijas parādu krīzes laikā.

Atgādināsim, ka neskatoties uz biedējošiem datiem par PIGS (Portugal, Ireland, Greece, Spain) valstu deficītiem un valsts parādiem 2009. gadā, to reitingus attiecīgi pārskatīja tikai 2010. gada aprīlī. Kā bieži gadās, tas notika vēlāk par to brīdi, kad tirgus jau pats „pārskatīja reitingus” attiecīgo obligāciju cenu samazināšanās veidā. Turklāt aģentūru darbības nebija gluži adekvātas. Standard&Poor’s samazināja Grieķijas reitingus uzreiz par trim pakāpēm, kas noveda Grieķijas vērtspapīrus spekulatīvajā kategorijā. Fitch samazināja reitingu tikai par divām pakāpēm, saglabājot to par investīciju reitingu, bet Moody's vispār atstāja reitingu nemainīgu – par četrām pakāpēm augstāku, nekā Standard&Poor’s reitings! Toties jūnijā vidū, kad galvenais Grieķijas defolta risks jau palika pagātnē, Moody's tai atņēma tās četras pakāpes, pielīdzinot to Standard&Poor’s reitingam. Tas īpaši saniknoja Eiropas Savienības vadību un radīja iemeslu sākt runāt par nepieciešamību izveidot spēcīgas Eiropas reitingu aģentūras, jo visas vadošās reitingu aģentūras ir no ASV.

Protams, kompāniju metodikas kredītriska novērtēšanai var būt dažādas. Bet rezultāti nekādā gadījumā nevar atšķirties par četrām pakāpēm vai atpalikt laika ziņā par dažiem mēnešiem. Šie fakti vēlreiz apliecināja, ka šodien reitingu piešķiršanā pat vadošām reitingu kompānijām, pārāk liela loma ir merkantiliem un politiskiem faktoriem. Secinājums — piešķirto vērtējumu objektivitāti var apšaubīt.

Mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē ilgais laiks, kas nepieciešams fundamentālās informācijas par aizņēmēju savākšanai un analīzei, bieži padara secinājumus par viņa kredītspēju jau par retrospektīviem un novecojušiem.

Ir vēl kāds ļoti svarīgs faktors, kas liek šaubīties par to, cik droši var paļauties uz kredītu reitingiem, izvēloties investīciju objektus. Pašlaik spekulatīvais faktors ir ļoti nozīmīgs visos finanšu tirgos, tai skaitā arī parādu tirgū. Bet spekulanti bieži organizē cenu kustību vienā vai otrā pusē, balstoties uz „tirgus noskaņojumu”. Tas, kā rāda prakse, bieži vien ir pretējs fundamentāliem faktoriem, uz kuriem balstās reitingi.

Raksturīgs piemērs tam — obligāciju cenu uzvedība aizvadītajā krīzē. 2008. gada rudenī, krītot cenām, pat kompānijām ar investīciju reitingiem to vērtspapīru ienesīgums sasniedza pirmsdefolta 30%-40%, lai gan Moody’s, S&P un Fitch skalā to atbilstošs drošības līmenis bija 6%-8%.

Tomēr, pilnīga atteikšanās no reitingu aģentūru pakalpojumiem esošajā pasaules finanšu sistēmā diezin vai ir iespējama. Tas radītu haosu pasaules parādu tirgū. Bet balstīties tikai uz reitingiem, investējot parāda instrumentos, arī vairs nedrīkst. Nepieciešams uzmanīgi sekot arī „tirgus vērtējumam” par konkrētā emitenta drošumu.