Pēc pārejas uz mūsdienu Jamaikas valūtas sistēmu (pilnīga atteikšanās no zelta standarta) pagājušā gadsimta 70-tajos gados, situācija valūtu tirgū arvien biežāk izraisa „galvas sāpēs” daudzu valstu valdībām un centrālajām bankām.

Piemēram, ASV vadība tradicionāli iestājas par „spēcīgu dolāru”, jo tas nodrošina dolāra kā rezerves valūtas statusu. Savukārt eksportētāju valstis, piemēram Japāna, dod priekšroku savas valūtas vājumam, lai stimulēta eksporta pieaugumu.

Tomēr brīvi konvertējami valūtu sektorā šis tirgus tik tiešām ir viens no brīvākajiem starp visiem esošajiem tirgiem. Pie tam tas ir viens no spēcīgākajiem un likvīdākajiem tirgiem, un sakarā ar to arī viens no spekulatīvākajiem.

Tas ievērojami ierobežo atbilstošo valūtu nacionālajām valdībām „noteikt” tām labvēlīgāku nacionālās valūtas konvertācijas kursu. Vienīgais instruments, kurš vēl ir palicis to rokās, ir valūtas intervences. Tomēr, ņemot vērā intervencei pieejamo līdzekļu ierobežotību un valūtas tirgus spēcīgo apgrozījumu (līdz $3 trilj.-$4 trilj. dienā), šis instruments arvien biežāk nesniedz vēlamo rezultātu.

Tieši tas arī notika septembrī, kad Japānas valdība pirmo reizi kopš 2004. gada nolēma veikt intervenci valūtas vērtības samazināšanai. Intervence tika veikta kā atbilde jēnas vērtības pieaugumam pret dolāru līdz jaunam 15 gadu maksimumam un globālam maksimumam pret eiro, kas, bez šaubām, pastiprināja negatīvās tendences Japānas ekonomikā.

Ja kādam vēl ir ilūzija, ka minētās jēnas kustības ir fundamentāli pamatotas, uzskaitīšu tikai dažus pretējus argumentus.

Šīs valsts ekonomika jau divas desmitgades atrodas stagnācijas stāvoklī, kas mijas ar recesijām. Valsts kopējais parāds pret IKP ir 217%, kas pēc tā lieluma zaudē tikai Zimbabves parādam. Jēnas procentu likmes jau ilgāku laika periodu atrodas tuvu līmenim 0%. Ja salīdzina šos rādītājus ar gudrajām ekonomikas grāmatām, tad valūtu vajadzētu glābt no straujas vērtības samazināšanās.

Bet mūsdienu spekulanti  nestrādā pēc grāmatām (tai skaitā atņemot naudu arī tiem, kuri salasījušies šīs grāmatas).

Septembra intervence tā arī nespēja apturēt jēnas vērtības pieaugumu. Toties šī intervence izraisīja atklātu neapmierinātību no ASV un Eiropas Savienības puses, kuras tajā saskatīja protekcionisma mērus par kuriem bija panākta vienošanās krīzes laikā tos nepiemērot. Līdz ar to daži analītiķi uzsāka diskusiju par „valūtu karu” sākumu starp valstīm, lai panāktu savas valūtas vērtības samazināšanos.

Mūsuprāt, runas par šādiem kariem ir bez pamata. Visu pirms tādēļ, ka vadošo valūtu konvertācijas cenas tirgū jau sen nenosaka ne valstis, bet spekulanti. Spilgts piemērs tam ir tirgus veiktā mārciņas devalvācija 1992. gadā, neskatoties uz Anglijas bankas pretdarbību. Kā arī nesenās neveiksmīgās šī gada intervences valūtas vērtības samazināšanai no Šveices Centrālās bankas un Japānas Finanšu ministrijas puses.

Vienīgas karš, kas būtu jāuztur pasaules valdībām valūtu tirgū, ir karš pret spekulatīvā kapitāla neierobežoto varu. Situācija, ka „cietās valūtas” dažos gados var pieaugt vai nokrist viena pret otru par 100% (atcerēsimies eiro pieaugums pret dolāru no 0.82 EUR/USD līdz 1.6 EUR/USD 2001-2008 gadu laikā) ir ārkārtīgi neērta un bīstama pasaules ekonomikai. Ja šajā karā nebūs panākumu, iespējams pasaulei nāksies kārtējo reizi pāriet uz jaunu valūtas sistēmu.