Decembrī notikusī Eiropas Centrālas bankas (ECB) sēde noslēdzas bez sensācijām. Kaut arī tika pieņemts lēmums atlikt banku likviditātes uzturēšanas pasākumu apturēšanu, galvenais solis — paplašināt QE (kvantitatīvās vājināšanas jeb vērtspapīru izpirkšana no tirgus) programmu netika sperts.
Gan pasaules finanšu krīzes laikā, gan izejas periodā no tās, starp četrām vadošajām pasaules centrālajām bankām (Amerika, Eirozona, Japāna, Lielbritānija) ECB tradicionāli ieņēma visstingrāko pozīciju. ECB vadība visu šo laiku cīnījās par banku sistēmas stimulēšanas programmas ierobežošanu, sāka tās samazināšanas pasākumus un pirmā deva signālus par iespējami drīzu pāreju uz likmju palielināšanu.
ECB šajā laikā periodā mazāk par citām bankām palielināja savu bilanci. Salīdzinājumam, ASV Federālo rezervju sistēmas (FRS) bilance pieauga no $900 miljardiem 2008. gada augustā līdz $2,35 triljoniem šodien (turklāt līmenis $2 triljoni tika sasniegts jau 2008. gada decembrī). ECB šajā periodā savu bilanci palielināja no €1.4 triljoniem līdz €1.9 triljoniem (tiesa, 2008. gada decembrī bilance bija sasniegusi €2 triljonus).
Vēl viena nozīmīga atšķirība ir tā, ka ECB mazāk kā citas centrālās bankas iegulda naudu obligāciju izpirkšanai no tirgus jeb QE programmā.
Jau 2009. gadā FRS, Japānas banka un Anglijas banka sāka ieguldīt lielus līdzekļus obligāciju izpirkšanā (valsts un hipotekārajos) no komercbankām. Tas ļāva noturēt šo centrālo banku bilances un nacionālo valūtu naudas bāzi pret samazināšanos brīdī, kad komercbankas sāka atgriezt daļu no kredītiem.
ECB šai programmai pievienojās tikai 2010. gada maijā. Turklāt šīs programmas apjoms €61 miljarda apmērā acīmredzami neatbilst tirgus apjomam. Tā piemēram FRS, pēc QE2 pieņemšanas novembrī, obligāciju izpirkšanai novirzīja vēl papildu $600 miljardus un programmas kopējais apjoms 2011. gada vidū pārsniegs $1 triljonu. Turklāt kopējais eirozonas valstu parāda apjoms tikai nedaudz atpaliek no amerikāņu valsts parāda.
FRS piemērotā taktika ir preventīvi mēri pret krīzes izveidošanos amerikāņu valsts parāda tirgū. Bet eirozonā, kur šī krīze jau ir iestājusies, ECB kavēšanās praktiski traucē to izbeigt.
ECB vadības retorikā vairākkārtīgi atkārtojas tēze, ka cīņa ar šo krīzi ir eirozonas valstu vadību uzdevums. Savukārt ECB galvenais uzdevums ir garantēt cenu stabilitāti un banku sistēmas drošību. Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka ievērojama masa eirozonas „atkritējvalstu” parādu atrodas tieši Eiropas komercbanku bilancēs. Ievērojams šo valstu parādu cenu kritums spēcīgi iedragāja arī Eiropas banku finanšu stāvokli. Tā rezultātā šobrīd Eirozonas banku sistēma atrodas daudz smagākā stāvoklī, salīdzinot ar Amerikas, Japānas un Lielbritānijas banku sistēmu.
Šādā situācijā, agrāk vai vēlāk, ECB nāksies pārskatīt savu stingro pozīciju un strauji palielināt QE programmas apjomus. Kā jau jebkurā krīzes situācijā — jo ātrāk, jo labāk.
Tam, kopā ar Eiropas Savienības vadības šobrīd pieņemtajiem palīdzības mēriem parādu krīzē nokļuvušajām valstīm, vajadzētu beidzot apturēt ārkārtīgi bīstamo Eiropas valstu obligāciju cenu kritumu. Pretējā gadījumā banku sistēmai un visai eirozonas ekonomikai draud ļoti nopietnas kataklizmas.
Mums vēl joprojām ir spilgtā atmiņā tas, kas notika kavējoties ar tā paša Lehman Brothers glābšanu.