Pagājuši gandrīz desmit gadi kopš tika publicēts pirmais rakstu ar tādu pašu nosaukumu (bet bez skaitļa 2). Šajā laikā notikušas pietiekami daudz pārbīdes arī situācijā ar amerikāņu valsts parādu un arī paša autora uzskatos par šo problēmu.

Pirmo rakstu var aplūkot šeit. www.old.rcb.ru

Pacentīsimies noformulēt to, kā atbilde uz šo jautājumu skanētu šodien.

Brīdī, kad tika gatavots pirmais raksts, Amerika pēc vairāku gadu budžeta proficīta atgriezās pie ievērojama valsts budžeta deficīta. Valsts parāda līmenis toreiz pārsniedza 6 triljonus ASV dolāru, kas bija 60% no IKP. Tas arī bija pirmais signāls par to, ka ne viss ir kārtībā „pasaulē drošākajam” parādu saistību emitentam. Tomēr 9 gadus atpakaļ, virsrakstā minētais jautājums praktiski neradās nevienam no pasaules finanšu tirgus dalībniekiem.  Ja arī radās, tad tūdaļ saņēma atbildē spārnoto frāzi, kas tika citēta pirmā raksta sākumā - „tas nevar būt, jo tas nekad nenotiks”. Lai gan pēc pārdomām vairāku lappušu garumā, šī atbilde tomēr transformējās citā ne mazāk pazīstamā frāzē - „nekad nesaki nekad”. Runa nebija par atteikšanos izmaksāt parādu, bet par strauju dolāra devalvāciju, kas ārējiem kreditoriem būtu kas līdzīgs defoltam.

Šodien, pēc spēcīgās finanšu krīzes 2007.-2009. gadā, iespējamo defoltu tēma attīstītajām valstīm saistībā ar valsts parādiem kļuvusi tik aktuāla kā vēl nekad. Pagaidām kopējā uzmanība ir pievērsta parādu problēmām eirozonas perifērijas valstīs, kur parādu apjomi strauji pieauguši cīnoties ar krīzi un tās sekām.

Arī Amerika pēdējos gados ne mazāk kā Eiropa ļaunprātīgi izmantoja šīs zāles. 2011. gada sākumā ASV kopējais valsts parāds uzlidoja līdz astronomiskiem 14 triljoniem ASV dolāru jeb 95% no IKP. Vēl 2008. gada sākumā tā apjoms bija 9 triljoni ASV dolāru (skatīt 1. zīmējumu). Neņemot vērā amerikāņu valsts iestāžu saistības, šis skaitlis šobrīd ir 9,5 triljoni ASV dolāru jeb 64% no IKP. Tomēr, ja ievērojam konsekvenci vērtējot amerikāņu valsts kā aizņēmēja drošību, ir jāuzskaita arī daudzās „ārpus bilances” saistības, tai skaitā pensijas, medicīnisko apdrošināšanu un citas. Pēc šādas uzskaites dažādi avoti lēš valsts parāda apjomu jau 200%-250% apmērā no IKP!

Bet atgriezīsimies pie valsts kā aizņēmēja drošuma novērtēšanas standarta metodikas. Tā kā esošajā finanšu gadā tiek sagaidīts budžeta rekorda deficīts 1,6 triljoni ASV dolāri apmērā, ASV parāda apjoms pārsniegs 100% no IKP jau 2011. gadā. Šodien pasaulē nav nevienas valsts ar kopējā valsts parāda apjomu virs 100% no IKP, kurai vienlaikus ir augstākais kredītreitings AAA (skatīt 1. tabulu).

Lietas būtība nav apaļajā skaitlī, bet tajā, ka apturēt parāda pieaugumu pie tāda aizņēmuma līmeņiem kļūst ārkārtīgi sarežģīti. Tikai 2008. finanšu gadā vien Baltais nams parāda procentos izmaksāja 450 miljardus ASV dolārus. 2009. gadā šis cipars samazinājās līdz 383 miljardiem ASV dolāru, pateicoties treasuries likmju samazinājumam. Bet jau 2010. gadā šīs summa pieauga līdz 414 miljardiem ASV dolāru, pateicoties parāda apjoma pieaugumam. Tas nozīmē, ka pie esošā ASV valsts budžeta ieņēmumu apjoma, kas ir nedaudz virs 2 triljoniem ASV dolāru, piektā daļa no ieņēmumiem tiek novirzīta parāda procentu apmaksai. Un jo tālāk augs parāds, jo vairāk līdzekļu būs nepieciešami no valsts budžeta procentu apmaksai. Tas savukārt vairos budžeta deficītu, kurš tiks segts uz parādu palielinājuma rēķina.

Aplis ir noslēdzies.

Lai šo apli pārrautu, ir jāpāriet uz valsts budžeta proficītu, bet pie esošās ieņēmumu un izdevumu attiecības par šāda budžeta parādīšanās termiņiem ASV neviens pat neieminas. Šobrīd dienas kārtībā ir tikai Obamas plāns par valsts budžeta deficīta samazinājumu 2015. gada beigās līdz līmenim 2,5% no IKP. 2010. finanšu gadā šis deficīts bija 10,9% pret IKP jeb 1,29 triljoni ASV dolāru. Pat ja izdosies šo plānu izpildīt (bet realizēt budžeta konsolidāciju šādā ekonomikas stāvoklī būs grūti), 2015. gadā ASV valsts parāds sasniegs jau 19 līdz 20 triljonus ASV dolāru. Atkarībā no IKP pieauguma tempiem, tas varētu būt 115% līdz 125% no IKP. Apturēt parāda pieauguma ķēdes reakciju kļūs vēl grūtāk.

Vai tādu aizņēmēju var uzskatīt par drošu? Diezin vai! Par to, ka Amerika tuvākajā nākotnē var zaudēt visaugstāko kredītreitingu, jau paziņojušas visas trīs pasaulē vadošās reitingu aģentūras. Un tie nav nekādi joki. Ja reitinga samazināšana tik tiešām notiks, spēcīgu sitienu saņems ne tikai amerikāņu finanšu sistēma, bet to saņems arī visa mūsdienu finanšu pasaules iekārta. Ja amerikāņu vērtspapīri vairs nebūs pirmklasīgi pasaules safe haven, tad arī dolāra kā vadošās pasaules rezerves valūtas statuss kļūs ievainojams. Šādā gadījumā atturēt pasauli no vēlmes atbrīvoties no par nedrošiem kļuvušiem amerikāņu papīriem, lai tie būtu valsts vai FRS, būs problemātiski. Tādu notikumu pagrieziena sekas pasaules finanšu sistēmai izskaitļot ir grūti, bet tās noteikti būs smagas. Amerikāņu aktīvi šobrīd ir pasaules finanšu tirgus stūrakmens. Tomēr, domājams, pilnīgu pasaules finanšu sistēmas sabrukumu nesagaidīsim. Visdrīzāk notiks kaut kāda tās transformācija. Bet tā noteikti var kļūt par pēdējo naglu Pax Americana zārkā. Protams, iespējami arī citi notikumu attīstības scenāriji.

Var arī gadīties, ka Amerika atkal var pārvērsties pasaules ekonomikas pieauguma lokomotīvē. Strauji augot IKP, samazināsies valsts parāda attiecības procents, bet ideālā gadījumā samazināsies arī absolūtais deficīts – parādoties proficītam. Tomēr, ņemot vērā esošās tendences pasaules ekonomikas attīstībā, tāds scenārijs ir mazticams.

Parādu problēmu var samazināt arī ar inflācijas palīdzību. Tā kā valsts parāds tiek attiecināts pret nominālo IKP, nevis reālo, tad augstas inflācijas apstākļos vērtību zaudē arī valsts parāds. Tāda problēmas risināšanas ideja jau vairākkārtīgi pausta no Baltā nama puses, bet pagaidām tā atduras pret stingru tās nepieņemšanu no FRS puses. Bez saskaņojuma no centrālās bankas, kuras mandāta ietvaros ir arī cenu stabilitātes nodrošināšana, realizēt šādu scenāriju ir ārkārtīgi sarežģīti. Turklāt diezin vai inflācijas izeja patiks ārvalstu investoriem, parādu turētājiem un par to jau vairākkārt ieminējusies ASV vadība. Īpaši tas varētu nepatikt Ķīnai. Žēl gan. Tieši inflācijas ceļš (kopā ar labu reālā IKP pieauguma tempu) jau reiz ir ļāvis ASV samazināt parāda attiecību pret IKP no 120% 1946. gadā līdz 32% 1974. gadā (skatīt 2. un 3. zīmējumu). Bet kā saka – „triks divas reizes neizdodas”.

Vēl jau ir „japāņu variants”. Lai gan kopējais Japānas valsts parāds ir 225% no IKP un tai nav augstāka kredītreitinga, investori mierīgi turpina pirkt Japāņu valsts vērtspapīrus. To ienesīguma līmenis ir ārkārtīgi zems, kas ļauj valstij „salīdzinoši lēti” apkalpot šo iespaidīgo parādu.  Bet arī šajā situācijā ir sava specifika. Gandrīz viss Japānas parāds (vairāk kā 95%) atrodas rezidentu rokās, tai skaitā lielu banku un pensiju fondu rokās. Ņemot vērā japāņu mentalitāti, kā arī šīs valsts un biznesa savstarpējo attiecību modeli, šie vērtspapīru turētāji nesāks no tiem atbrīvoties pat nopietnas krīzes gadījumā. Un to nekādi nevar ietekmēt „ārvalstu” reitingu aģentūras.

Situācijas ar amerikāņu parādiem ievērojami atšķiras. No 14 triljoniem ASV dolāru parāda 4,4 triljoni ASV dolāru vai trešā daļa atrodas ārzemnieku rokās (kas gan tā nebija pēc Otrā pasaules kara). Turklāt amerikāņu turētāji, tai skaitā lielās bankas, neslimo ar „japāņu mentalitāti”. Ja parādīsies iespējamu zaudējumu draudi, tie pirmie sāks pārdot valsts obligācijas. Turklāt ir vēl vesela starptautisko spekulantu armija, kura nesen diezgan labi nopelnīja organizējot Grieķijas, Īrijas un Portugāles parādu cenas krišanu. Viņi var arī nenoturēties pret kārdinājumu nospēlēt tādu pašu spēli arī ar Ameriku. 

Tātad scenāriju ar ievērojamu cenu kritumu un ienesīguma pieaugumu amerikāņu valsts obligācijām pārskatāmā nākotnē izslēgt nevar. Ja šis process aizies pietiekami tālu, tad parāda refinansēšana tirgū Amerikai kļūs „pārāk dārga”, kā tas bija Grieķijas, Īrijas un Portugāles gadījumos. Bet Amerikai, atšķirībā no eirozonas perifēriju valstīm, nav „lielā brāļa”, kurš varēs ar saviem līdzekļiem aizvietot tirgus finansējumu. Lai gan ārpus tirgus finansējumu valstij var sniegt FRS, kurai dolāru drukāšana nesagādā nekādas problēmas. Faktiski tā arī ir izeja – caur devalvāciju. Tas tika apspriests arī pirmajā rakstā.

Šajā vietā es izteikšu vēl vienu sazvērniecisku domu: FRS var arī nenākt valstij palīgā.

Lietas būtība ir tajā, ka FRS ir privāta kompānija, kuru izveidoja komercbankas – uzņēmēji, kuru pamata līdzekļi ir dolāri un ražojamais produkts - arī dolāri. FRS veidots tieši šī „produkta” kvalitātes aizsardzībai.

Ja dolārs zaudēs vērtību, tad arī šīs kompānijas nebūs ne metāla penija vērtas, atšķirībā, piemēram, no automobiļu un datoru ražotājiem. Tieši tādēļ pirmais FRS mandāta punkts ir atbalsts cenu stabilitātei. Otrais punkts ir atbalsts darba vietu skaita palielināšana, tas ir atbalsts ekonomikas veselībai. Dolārs ir cieši saistīts ar ASV ekonomiku un tās veselība (tai skaitā arī finanšu sistēmas veselība) ir ārkārtīgi svarīga dolāram. Tādēļ arī dolāru drukāšana 2008.-2010. gadā finanšu sistēmas un ekonomikas uzturēšanai, lai arī bija bīstama, bet bija nepieciešama. Bet nekur nav teikts, ka FRS ir pienākums drukāt dolārus, lai palīdzētu Amerikas Savienotajām Valstīm norēķināties par tās parādiem. Ja radīsies dilemma kuru glābt – valsti vai dolāru, priekšroka, bez šaubām, tika atdota dolāram. Tāda dilemma tik tiešām var parādīties, ja radīsies problēmas ar valsts parāda refinansēšanu. Dolāra drukāšana ārkārtīgi lielos apjomos valsts finansēšanai pārvilks strīpu dolāra kā pasaules rezerves valūtas statusam un var novest pie tā spēcīgas devalvācijas. No otras puses, Amerikas valsts parāda restrukturizācija ar norakstīšanu, teiksim 15%-20% apmērā būtu parādu turētāju personīgā problēma, bet ne visiem dolāru turētājiem. Tādā veidā Amerikas reāls defolts un parādu neatgriešana ir iespējama, pie tam jau pārskatāmā nākotnē.

Saprotu, ka noticēt tādam notikumu attīstības scenārijam vēl ir grūti. Bet esošā, ārkārtīgi nenormālā situācija pasaules finanšu sistēmā, tai skaitā arī parādu tirgū, var tikt atrisināta vai nu ar sabrukumu, vai arī ar spēcīgu restrukturizāciju. Šodien tieši attīstīto valstu uzkrātais valsts parādu apjoms, kas skaitāms desmitos triljonos dolāru un mērāms simtos procentu pret IKP, norāda uz parādu atgriešanas neiespējamību.

Lai sistēma nesabruktu no kārtējās krīzes, problēmu ar valsts parādiem jārisina pēc iespējas ātrāk. Risinājumu, spriežot pēc visa, nav nemaz tik daudz. Vai nu spēcīgs inflācijas vilnis pret kuru pagaidām vēl neiebilst vadošās centrālās bankas. Vai arī dofoltu kārta un daļu parāda norakstīšana visvairāk „ievainojamām” valstīm. Varbūt arī vienošanās par visu lielāko parādnieku saistību restrukturizāciju ar to daļēju parāda norakstīšanu. Galu galā ar Āfrikas valstīm pasaule tā rīkojusies jau ne reizi vien …

Informācijas avots: US Bureau of Economic Analysis

1. zīmējums. Amerikāņu valsts parāda dinamika

Informācijas avots: CIA’s World Fact book. Reuters

1. tabula. Valstu ar valsts parādu augstāku par 100% no IKP reitingi

Informācijas avots: Bloomberg

2. zīmējums. ASV inflācijas dinamika, 1945.g. – 2011.g.

Informācijas avots: US Bureau of Economic Analysis

3. zīmējums. ASV valsts parāda attiecības pret IKP izmaiņu dinamika, 1940.g.-2010.g.