Jautājums, kā drošāk glabāt savu naudu, šobrīd satrauc praktiski visu sabiedrību, sākot ar pensionāriem un beidzot ar multimiljardieriem. Taču pēc iziešanas no nesenās pasaules finanšu krīzes, kļuva acīmredzams, ka patiesi drošas naudas pasaulē vairs nav.

Daudzu gadsimtu garumā zelts (pirms papīra naudas paradīšanās arī sudrabs) vairākumā pasaules valstu spēlēja naudas lomu kā citu preču vērtības ekvivalents un kā uzkrājumu instruments. Neskatoties uz virkni inflācijas krīžu (kā Spānijā 16.gs., parādoties zelta ieplūdei no Jaunās pasaules), tas visu šo laiku spēlēja ļoti droša uzkrājumu instrumenta lomu. Pat parādoties papīra banknotēm zelts ilgi bija „galvenā nauda”. Tas nepiedalījās apgrozībā, bet glabājās pie papīra naudas emitentiem, kas garantēja tiesības samainīt šo naudu pret zeltu noteiktajā proporcijā. Tas arī ir „zelta standarts”, kas bija izveidots vairākumā Eiropas valstu un Amerikā 19.gs. sākumā.

Starptautiskajā tirdzniecībā, veicot norēķinus starp valstīm, kas izmantoja zelta standartu, valūtas maiņas kurss tika noteikts ļoti vienkārši: balstoties uz šo valūtu attiecību pret zelta masas vienību. Līdz ar to glabāt uzkrājumus jebkurā no šādām „cietām” valūtām bija gandrīz vienāds ar uzkrājumu glabāšanu zelta veidā. Tiesa, dažas valūtas šajā sistēmā ik pa laikam piedzīvoja devalvāciju, jo attiecīgās valstis, ar mērķi stimulēt ekonomiku, veica emisiju, kas pārsniedza zelta krājumus. Pēc Lielās depresijas šis process izplatījās pa visu pasauli, un sistēma sāka brukt.

Tādēļ 1944.gadā zelta standartu aizstāja ar Bretonvudsas valūtas sistēmu. Saskaņā ar to, daļa no pasaules naudas funkcijām tika nodota no zelta pasaules rezerves valūtām (dolāram un daļēji sterliņu mārciņai). Jaunajā sistēmā vadošo kapitālistisko valstu valūtu kursi tika fiksēti attiecībā pret zeltu vai rezerves valūtu. Bet starptautiskus norēķinus nodrošināja tieši rezerves valūtas, pārsvarā – dolārs, kas garantēti tika konvertēts zeltā pēc kursa $35 par unci. Taču arī šī sistēma neizturēja laika pārbaudi.

Dēļ tirdzniecības bilances hroniska deficīta Amerikas zelta krājumi sāka izsīkt, un 1971.gadā tā atteicas no dolāru apmaiņas pret zeltu.

Un tad pasaules vadošie ekonomisti un politiķi piedāvāja „ģeniālu” risinājumu bezizejas situācijai – vispār atcelt valūtu zelta nodrošinājumu. Pasaules vadošo valstu valūtas faktiski pārvērtās par nenodrošinātām preču parādsaistībām, kas ļāva iegādāties nacionālās ekonomikas preces un pakalpojumus. Rezerves valūtas arī saglabāja maksājumu līdzekļa tiesības starptautiskajā tirdzniecībā.

No fiksētiem valūtu kursiem pasaule pārgāja pie peldošiem kursiem. Un noteikt „pareizu” valūtu vērtību attiecību uzdeva brīvam tirgum – „lielajam un šausmīgajam” kapitālistiskās pasaules iekārtas burvim. Šīs sistēmas izveidotāji cerēja (un tam bija pamats), ka valūtu attiecības sekos to bāzēm – nacionālo ekonomiku attiecībām.

Taču pasaules valūtu tirgus visai drīz pārvērtās par „pasaules kazino”, kur daudzi spekulanti guva peļņu, spēlējot uz konvertācijas kursiem. Šai spēlei ideāli piemēroti izrādījās instrumenti, kas sākotnēji tika izveidoti valūtu risku ierobežošanai – nākotnes līgumi un maržinālie konti.

Pasaules FOREX valūtu tirgus apgrozījums sāka strauji pieaugt un kopš $1.3trlj. 1979.gadā tas sasniedza gandrīz $1 kvadriljonu ($1000trlj.) 2010.gadā. Tas ir laikā, kad 2010.gadā pasaules IKP bija tikai ap $67trlj. Pat neveicot sarežģītus aprēķinus, var redzēt, ka lielā FOREX operāciju daļa šodien notiek pateicoties spekulantiem, nevis reālām konvertācijām (tās daži avoti vērtē tikai kā 2% no kopēja apgrozījuma).

Tā rezultātā kādreiz cieto valūtu kursi sāka uzrādīt agrāk neiedomājamas konvertācijas cenas svārstības. Piemēram, eiro pret dolāru cena dubultojās (!) no 2000.gada līdz 2008.gadam. Paradoksāli, bet šajos gados Amerikas ekonomikas izaugsmes tempi kā reiz apsteidza Eirozonas IKP pieauguma tempus.

Nav grūti saprast, kā tobrīd jūtās investori un mājsaimniecības, kurām bija uzkrājumi tieši dolāros. Bet runa taču ir par galveno pasaules rezerves valūtu, ar kuru veic operācijas ļoti daudzi biznesmeņi un kurā glāba savus uzkrājumus miljoniem cilvēku visā pasaulē. Vai šādu naudu var uzskatīt par drošu?

Taču pasaules vadošu valūtu vērtības spekulatīva svārstība – nav vienīgs mūsdienu finanšu sistēmas trūkums. Spēcīga finanšu krīze, kas pārņēma pasauli 2007.-2009.gadā, parādīja, ka pati ideja izmantot nacionālas valūtas kā rezerves valūtas ir visai apšaubāma.

Cīnoties ar finanšu krīzi, Amerikas centrālā banka trīskāršoja savu bilanci, sadrukājot papildus $1,6 trlj., bet valsts parāds pieauga līdz 100% IKP. Protams, ASV vadības veiktās bezprecedenta darbības Amerikas finanšu-ekonomiskās sistēmas izvešanai no spēcīgākas krīzes deva savus pozitīvus rezultātus. Taču ir viens mazs „bet”: dolārs joprojām paliek par pasaules galveno rezerves valūtu. Lielie dolāru un dolāra aktīvu apjomi atrodas visas pasaules sabiedrības rokās. Un drukājot naudu savas ekonomikas atbalstīšanai, Amerikas varas nemaz neievēro dolāru turētāju intereses ārpus Amerikai. Bet to interesēs, protams, ir dolāru emisija nepalielināšana. Dolāra masas palielināšana, tāpat kā jebkāda aktīva papildus emisija, samazina daļas, kas ir līdzšinējo turētāju rokās, vērtību.

Kaut arī ECB esošajā posmā mazāk aizrāvās ar naudas drukāšanu, eiro arī neizskatās pēc īpaši drošas naudas, sakarā ar parādu krīzi, kas plosās Eirozonā. Un arī šīs valūtas bāze – slikti noformēta ļoti atšķirīgu ekonomiku savienība – nedod pamatu entuziasmam.

Tad, varbūt, tiešam ir labāk atgriezties pie vecā pārbaudītā zelta standarta? Šodien, pieaugot zelta cenai, atkal aktivizējās šīs idejas piekritēji, kuri uzskata, ka zelts joprojām spēlē „neoficiālas” pasaules naudas lomu.

Taču atgriešanās pie zelta vai citas „dabīgas” naudas nav iespējama sakarā ar pašu pasaules finanšu-ekonomiskās sistēmas attīstības loģiku.

Zelta ieguves apjomu un tempu ierobežotība bremzēja pasaules ekonomikas attīstību „zelta standarta” laikos, kas arī noveda pie pilnīgas pārejas uz emisijas naudu. Un, pēc visa spriežot, atpakaļceļa vairs nav.

Turklāt, zelta cenu, tāpat kā valūtu cenu, šodien nosaka tas pats spekulatīvais tirgus.

Starp citu, šī ir arī atbilde tiem, kas uzskata, ka ieguldījumi zeltā arī šodien ir droša investīcija. Vērojama pieauguma spekulatīvais raksturs liecina par to, ka zelta cena diez vai paliks augsta ilgstoši. Visticamāk, mēs redzēsim to, ka tam sekos arī straujš cenu kritums, kas ne reiz vien bija novērojams citos spekulatīvos burbuļos.

Šodien ir pienācis laiks kārtējai pasaules valūtas sistēmas modificēšanai. Jaunajā sistēmā pirmkārt būtu jāierobežo valūtu konvertācijas cenu spekulatīvās kustības. Bet starptautiskiem norēķiniem un drošiem uzkrājumiem varētu izveidot arī kādu „pasaules” emisijas naudu, ar stingru to emisijas kontroli.

Taču šādas valūtas ieviešanas tehniskie momenti un mijiedarbības ar nacionālām valūtām mehānismi pagaidām ir visai neskaidri. Turklāt, ņemot vērā pasaulē esošās pretrunas valūtu un ekonomiku sakarā, tādas sistēmas un tādas valūtas parādīšanās nav gaidāma tuvākajā nākotnē.

Protams, ja pasaule nebūs spiesta to izveidot jaunas nopietnas krīzes dēļ.