Esošā parādu krīze eirozonas perifērijas valstīs, un īpaši Grieķijā, ir atklājusi virkni nopietnu „nepilnību”, būvējot kopējo Eiropas māju.
Galvenais mērķis Eiropas Savienības dibinātājiem (Eiropas apvienošanas idejai ir ļoti gara vēsture, bet esošais projekts tika pirmoreiz pasludināts Eiropas samitā 1972. gadā), neapšaubāmi, bija politiskais – nepieļaut, ka Eiropā parādās jaunie konflikti starp nācijām. Un laikam var uzskatīt, ka šis mērķis ir panākts. Bet ne mazāk būtisks aspekts ES izveidošanā bija arī uzdevums izveidot jaunu pasaules ekonomisko centru. Tam bija jākļūst par nopietnu konkurentu spēcīgajām ASV, Padomju Savienības un Japānas ekonomikām.
Par vienu no instrumentiem šajā konkurences cīņā bija jākļūst vienotai Eiropas valūtai. Eiro bija jāpaliek par tik spēcīgu valūtu, lai ASV dolārs vairs nebūtu vienīgā vispasaules nauda. Tātad bija jāizdara tas, ko daudzās desmitgadēs nespēja izdarīt ne Vācijas marka, ne Japānas jena, ne Lielbritānijas mārciņa.
Un jāatzīst, ka pasaule pieņēma eiro pozitīvi un daudzu valstu iedzīvotāji un pat vadošas centrālas bankas sāka palielināt eiro daļu savos aktīvos. Bet jaunas tūkstošgades sākumā vienotā valūta sāka uzrādīt arī pārliecinošu kāpumu pret Amerikas dolāru. Un eirointegrācijas piekritēji steidza ierakstīt visus šos labumus kā projekta panākumus.
Toties eiro pieaugumu nodrošināja nemaz ne ekonomiskie panākumi. Vienkārši tā bija tirgus mehānisma darbība, un 2001. gada daudzgadējo dolāra pieauguma trendu nomainīja daudzgadējs tā krituma trends (sk. zīm. 1. Dolāra pret eiro kurss līdz 1999. gadam tika noteikts, pārrēķinot to valūtu kursus, no kurām tika veidots eiro).
Eiropas valūtas pamati – eirozonas ekonomika – pa visu šo laiku uzrādīja daudz mazāku pieaugumu nekā ASV ekonomika. Turklāt, eiro fundamentāli paliek daudz vieglāk ievainojams nekā dolārs, jo tas nav unitāras valsts valūta. Un kaut arī Eiropas valūtai ir centrālā banka, finanšu ministrijas tai nav. Sistēmas finanses ir grūti pārvaldīt, kas arī kļuva par vienu no iemesliem parādu krīzei eirozonā. Tāpēc Damokla zobena ēna virs eiro nemitīgi palielinās.
Nopietnas problēmas saglabājas gan eirozonas ekonomikai, gan visai ES ekonomikai. Faktiski nekāda eirozonas ekonomika tā arī nav parādījusies. Tā joprojām ir atsevišķu valstu visai atšķirīgu ekonomiku salikums ar vienotu norēķinu vienību. Nav un nav arī bijis ne kopējais šo ekonomiku attīstības plāns, ne to „harmonizācijas” mehānisms. Nebija pārdomāts pat valstu savstarpējas palīdzības mehānisms sistēmas ietvaros. Ja tas būtu izveidots sistēmā, iespējams, šī krīze nebūtu sasniegusi tādu mērogu.
Ekonomiskas un politiskas nepilnības un pat kļūdas, veidojot šo sistēmu, var uzskaitīt ļoti ilgi. Piemēram, naivs princips, ka svarīgus sistēmas jautājumus risina visām valstīm panākot vienprātību (ko beidzot izņēma no Savienības līguma pēdējas redakcijas).
Visi šie fakti liek domāt, ka ES dibinātāji nepienācīgi novērtēja to, cik grūti būs realizēt viņu skaisto ideju, un, kā visi ideālisti, bija nedaudz arī utopisti.
Vai tas viss nozīme, ka sistēma ir nedzīvotspējīga un lemta sabrukumam? Ļoti iespējams, ka jā, bet tomēr ne par visiem 100%. Iespējams, darba gaitā tiks izlabotas pieļautas kļūdas un sistēma kļūs vairāk dzīvotspējīga.
Kas attiecas uz eiroskeptiķiem, tai skaitā uz ļoti cienījamiem ekonomistiem, tie paredz visai neilgu sistēmas dzīvi. Piemēram, slavenas pētnieciskas kompānijas Centre for Economics and Business Research speciālisti nesen paziņoja, ka eirozona sabruks vēl līdz 2013. gadam. Viņi to paskaidro ar to, ka savienības dalībvalstis nav gatavas glābt savus kaimiņus no parādiem. Ir arī prognozes par vēl agrāku krahu.
Bet, mūsuprāt, pašreizējo krīzi sistēma tomēr pārdzīvos. Šobrīd ir pārāk augstas politiskās likmes un vadošo valstu līderu vēlmes saglabāt sistēmu. Un līdzekļu šīs krīzes pārvarēšanai pagaidām pietiek.
Taču turpmāk sistēma katru dienu saskarsies ar problēmām, kas pamazām atņems tai spēkus. Un kādā brīdī tā vienkārši neizturēs un nobruks, kā tas notika ar Padomju Savienību. Protams, savienības krahs var notikt arī vēl spēcīgākas, nekā esošās, sistēmas krīzes rezultātā.
Veids kā pārvarēt šos riskus varētu būt federatīvas valsts izveidošana uz ES pamata. Bet tam diezin vai piekritīs tieši savienības vadošās valstis. Vāciešiem, frančiem vai britiem ir pārāk apkaunojoši zaudēt valsts statusu, nododot daļu no galvenajām pilnvarām virsnacionālām struktūrām (varbūt man tomēr nav taisnība?).
Toties savienības sabrukumam ir daudz vairāk variantu. Piemēram, tas var notikt, ja, parādoties neapmierinātības vilnim daļā no valstīm (pat ne obligāti vadošajās), tajās pie varas nonāks eirointegrācijas ideoloģiskie pretinieki (piemēram, labējie nacionālisti). Tie var viegli palaist mehānismus, kuri galu galā liks Eiropas valstīm aizskriet katrai uz savu pusi vai veidot sīkākas savienības.
Ir visai grūti noteikt laika robežas, kad varētu notikt sistēmas krahs. Šis nav matemātikas uzdevums. Bet, mūsuprāt, tas tomēr nenotiks šajā desmitgadē.
Toties atbilde uz jautājumu, kurš ievietots šī raksta virsrakstā (domājot PSRS 70 gadus ilgo pastāvēšanu), drīzāk, būs negatīva. Ja problēmas pieaugs ātrāk, jaunā savienība, varbūt, nenodzīvos pat pusi no vecās savienības dzīves garuma.
Tajā pat laikā uz jautājumu, vai, piemēram, Latvijai būtu vērts censties ieiet eirozonā, ņemot vērā tās miglainas perspektīvas, atbilde būs – jā, ir vērts.
Tāpat kā Padomju Savienībai, Eiropas Savienībai un eirozonai ir stipri izteikta savienības vājo locekļu dotēšana no stipru valstu puses, un nevajadzētu palaist garām šādu iespēju. Pat uz kādu laiku.
Informācijas avots:
Reuters
Zīm. 1. Eiro pret dolāru kustības grafiks, dati pa mēnešiem.