Situācija ar kopējo eirozonas obligāciju izlaidi attīstās kopā ar jau visus nogurdinošo scenāriju, kura ietvaros jau divus gadus zonā tiek pieņemti dažādi glābšanas pasākumi. Pagaidām, kamēr šis pasākums tiek apspriests un tiek pierunāti tā pretinieki, lēmumu pieņemšana notiek ar tādu kavēšanos, ka tas jau sāk kļūt mazefektīvs.

Pāreja uz kopēju obligāciju izlaišanu gadu vai pusgadu atpakaļ ar lielu varbūtību ātri nodzēstu krīzi tirgū. Spekulantiem „nodzīt” cenas uz leju, bet ienesīgumu uz augšu atsevišķu valstu obligācijām ir daudz vienkāršāk, nekā to izdarīt ar visas zonas kopējiem vērtspapīriem. Lai arī šādu vērtspapīru ienesīgums gadu atpakaļ būtu augstāks nekā vienas pašas Vācijas obligāciju ienesīgums, bet ne visai manāmi augstāks. Kopējais eirozonu valstu parāds pret IKP tad bija 83% apmērā, kas ir tuvu Vācijas aizņēmuma līmenim (un daudz labāks nekā Amerikai ar 95% un Japānai ar 220%). Turklāt attieksme pret eirozonas ekonomiku ar tās lokomotīvēm Vāciju un Franciju toreiz bija diezgan pozitīva.

Šobrīd, ņemot vērā krīzes pieaugumu, attieksme pret visu eirozonu ir krietni mainījusies sliktākajā virzienā. Tā piemēram, ienesīguma spreds EFSF vērtspapīriem, kurus var uzskatīt par prototipu zonas kopējām obligācijām, pret Vācijas bundiem kopš gada sākuma izaudzis no 0.6% līdz 2% (sk.zīm.1.).

Turklāt Vācijas vērtspapīri, kuri ir etalona vērtspapīri eirozonā, aizvadītajā nedēļā saņēma spēcīgu negatīvu triecienu - 23. novembrī notikusī 10-gadīgo obligāciju izsole kļuva par vienu no sliktākajām to vēsturē. Ņemot vērā vājo pieprasījumu, 39% no 6 miljardu laidiena nācās izpirkt Bundesbankai un tā kļuva par centrālās bankas vēsturē lielāko dalību izsolē kopš pārejas uz eiro 1999. gadā. Uzreiz pēc tam sākās arī nepatīkams ienesīguma pieaugums Vācijas obligācijām otrreizējā tirgū, kur 10-gadīgo vērtspapīru ienesīgums laika periodā no 23. līdz 28. novembrim izauga no 1.9% līdz 2.3%.

Ja eirozonas kopējo obligāciju ieviešanas vadiņi ievilksies vēl uz vairākiem mēnešiem, tad nav izslēgts, ka tie tiks izlaisti ar ienesīgumu, kurš būs tuvu esošajam itāļu obligāciju ienesīguma līmenim, nevis Vācijas vērtspapīru. Tādēļ ir jāpāriet uz kopēju obligāciju izlaišanu pēc iespējas ātrāk, vai arī ir jāatmet šī ideja vispār.

Atgādinām, ka pati kaislīgākā pretiniece šādu obligāciju izlaišanā ir Vācija, kura paredz aizņemšanās izmaksu pieaugumu. Šīs bažas var viegli noņemt. Tādēļ ir jāparedz tāds aizņēmuma līdzekļu sadales mehānisms eirozonas iekšienē, kura ietvaros „labās” valstis saņemtu naudu ar daudz zemākiem procentiem, pat zemākiem nekā aizņēmuma procenti. Toties valstis, kuras neatbilstu šim kritērijam (piemēram PIIGS), saņemtu naudu ar daudz augstākiem procentiem nekā tā aizņemta tirgū. Likmes šādām valstīm vienalga būtu ievērojami zemākas nekā tās šobrīd ir tirgū. Ja pēc šādas sadales paliks pāri pozitīva starpība, to varēs atstāt centra (Finanšu ministrijas) pārraudzībā un novirzīt citu eirozonas programmu finansēšanai.

Zīm. 1. EFSD 5 gadu bondu spreda kustības dinamika pret Vācijas vērtspapīriem (b.p.)

Informācijas avots: Bloomberg