Tuvojoties jaunajam, 2013. gadam, ekonomistu un finanšu tirgus dalībnieku uzmanība arvien vairāk pārceļas no parādu krīzes eirozonā uz amerikāņu problēmām, kur ar 2013. gada sākumu izveidosies situācija, kura jau ieguvusi nosaukumu „fiskālā klints”.
Tā ir situācija, kad vienlaicīgi tiks atcelti Buša laikā ieviestie nodokļu atvieglojumi un ieviesi jauni, Obamas plānotie nodokļi, kā arī stāsies spēkā automātiska budžetu izdevumu samazināšana.
Pēdējais no minētajiem notikumiem ir neatgriezenisks, jo tas ir starp demokrātiem un republikāņiem 2011. gada augustā panāktās vienošanās rezultāts. Vienošanās tika panākta laikā, kad notika sarunas par valsts parāda limita palielināšanu. Savukārt pirmie divi punkti vēl varbūt tirgošanās priekšmeti starp republikāņiem un demokrātiem un, kā jau tas ierasts, ir sagaidāmas nopietnas cīņas. Ievērojot to, ka Kongresa pārstāvju palātā vairākums pieder republikāņiem, Obama bez viņu piekrišanas nevar pieņemt svarīgus lēmumus. Ja tiks ieviesta jaunā nodokļu sistēma pilnībā, tad, pēc ekonomistu aplēsēm, nodokļu slogs Amerikas iedzīvotājiem izaugs par 550 līdz 600 miljardiem USD.
Visu šo pasākumu mērķis – strauji samazināt budžeta deficītu, lai apturētu katastrofālo valsts parāda pieaugumu. Skaitļi tik tiešām jau ir sasnieguši draudošus apmērus. ASV finanšu gadu, kurš noslēdzās 2012. gada septembrī, pabeigusi ar budžeta deficītu 1,09 triljoni USD apmērā. Tas jau ir ceturtais gads pēc kārtas, kad deficīts pārsniedz vienu triljonu (sk.zīm.1), kas notiek dēļ valsts pieņemtajiem pasākumiem cīnoties ar krīzi un tās sekām.
Zīm. 1. ASV valsts budžeta proficīts/deficīts pēdējos gados
Avots: Economywatch, ABLV Bank
Atbilstoši arī amerikāņu valsts parāds pēdējos gados uzrādījis galvu reibinošu pieaugumu un šobrīd tas pārsniedz 16,2 triljonus USD (sk.zīm.2), kas ir 103% no IKP (sagaidāms, ka nominālais IKP 2012. gadā būs aptuveni 15,8 triljoni USD).
Zīm. 2. ASV valsts parāda pieauguma dinamika, milj.
Avots: Bloomberg, ABLV Bank
Ja netiks pieņemti lēmumi šādas dinamikas apturēšanai, tad ASV parādu tirgū var iestāties krīze, kura būtu līdzīga tai, kura pārņēmusi eirozonas problēmvalstis. Šādiem notikumiem sekas var būt daudz smagākas visai pasaules finanšu-ekonomikas sistēmai.
Atgādināsim, ka pasākumi, kurus šobrīd gatavojas apstiprināt ASV vadība, daļēji izmanto arī Amerikas iepriekš kritizētā Merkeles-Sarkozī stratēģija. Tas notiek laikā, kad eirozonas vadība sliecas izmantot pašu iepriekš kritizēto amerikāņu Geitnera-Obamas stratēģiju.
Pirmā no šīm stratēģijām piedāvāja strauju budžeta deficīta samazināšanu un centrālās bankas izmantošanas valsts parādu tirgū ierobežošanu, ar mērķi atjaunot tirgus uzticību un efektīvi rebalansēt nacionālās ekonomikas.
Savukārt otra stratēģija paredz uzturēt valsts izdevumus augstā līmenī, bet centrālai bankai ir jāīsteno agresīvas darbības valsts parāda tirgus atbalstam, ar mērķi dot laiku ekonomikai atjaunot augstus izaugsmes tempus. Cerot, kas šis pieaugums ļaus atrisināt smagās parādu problēmas.
Tas vēlreiz apstiprina to, ka pasaules līderiem šobrīd tik tiešām nav „labu” plānu kā iziet no situācijas, kad pasaules vadošās valstis ir pārkrautas ar parādiem. Izveidojusies situācija atgādina šaha situāciju „zugzwang”, kad jebkurš no gājieniem vājina pozīcijas …
Ja netiks strauji samazināts valsts budžeta deficīts, tad parāds turpinās pieaugt straujiem tempiem, kas ir redzams no amerikāņu pieredzes.
Savukārt, ja deficītu samazina strauji griežot valsts izdevumus un palielinot nodokļus, tad sāk krist IKP un valsts parāda attiecība pret IKP vienalga turpina strauji pieaugt. To savukārt pierāda eirozonas valstu piemērs.
Pēc dažu ekspertu aplēsēm, fiskālais nogruvums var „noēst” 3% līdz 4% no ASV IKP un novirzīt lēni augošo amerikāņu ekonomiku recesijā.
Protams, līdz gada beigām vēl ir laiks, lai pārrunu rezultātā samazinātu fiskālā nogruvuma apmērus. Tomēr tādi daļēji pasākumi diezin vai palīdzēs atrisināt galveno uzdevumu – atbrīvot ekonomiku no kolosālā valsts parāda žņauga. Līdzīgs uzdevums šobrīd ir daudzu pasaules vadošo ekonomiku dienaskārtībā. Tomēr pagaidām nav redzami veidi, kā īstenot šo uzdevumu, būtiski neiedragājot mūsdienu finanšu-ekonomisko sistēmu.